2018. gada pavasaris
Pēc garajiem lietus periodiem un Spānijas dienvidiem neraksturīgām pelēcīgām dienām netālu no Seviļas mazā ciematiņā Castilblanco de los Arroyos parasti saulē izdegušās pļavas šajā vēlīnajā pavasarī pielijušas ar ziedu bagātību varavīksnes krāsās. Karstums un saule radījusi gluži vai sprādzienu – viss vienos ziedos. Kaimiņš, izbijis kapteinis, aizrāvies ar vistu audzēšanu. Olām neaprakstāma īstenuma garša. Nakts klusumā klausos kā pļavā balta ķēve sprauslā mēness gaismā. Vietējie saka: “netuvojies tai, iekodīs”. Noglāstu tās samtaino pieri, tā krata galvu un prasa vēl, paglāsti vēl. Aizbraucu līdz Seviļai, bet mazā ciematiņa dzīve mani ir tā apbūrusi, ka pēc pāris stundām pilsētā un tikai tāpēc, ka Seviļas mākslas muzejs glabā Fransisko de Surbarana (Francisco de Zurbarán) gleznu oriģinālus, ātri vien atgiežos pie vistām, zirgiem un andalūziešiem, kuri nerunā angliski.

# # # # # # # # # # #

21/04/2018